Par mums

Latvijas brīnumi

Ķeveles trejdeviņi brinumavoti.

Vairākas latvju garās dainas stāsta par puisi, kas paveicis izci­lu varoņdarbu un pieveicis pašu Joda māti. Bet nu varonis meklē vietu, kur izmazgāt asinīm apšķīdušos svārkus. Mīļā Māra iesaka to darīt vietā, kur tek deviņas upes, t.i, deviņi avoti. Vai tiešām pasaule tāda vieta vispār varētu būt? Pat Bībele paradīzi raksturo tikai ar četrām upēm. Tomēr dainās aprakstītā vieta pastāv, un katrs nojums var tur ierasties, gūt veselību un spēku. Tā ir Ķevele, un ari šī brīnumvieta meklējama tepat mūsu zemē.

Ķeveles trejdeviņu svētavotu grupa atrodas Dobeles rajonā, Vītiņu pagastā, netālu no Auces pilsētas.

Lielākajai daļai lasītāju ērtāka nokļūšana pie avotiem būs, no­griežoties no Auces-Bikstu šosejas pa Ķeveles ceļu. Pēc apmēram 4 kilometriem tad jāpagriežas pa labi uz lauku ceļu, kas ved uz Kokumuižu.

Pa jau minēto Kokumuižas ceļu braucam apmēram vienu kilo­metru, līdz esam kalnā, tad pa labi gar grants karjeru jāveic apmē­ram puskilometrs. Avotus iezīmē priežu puduris.

Pasaulē ir miljoniem avotu. Daži tūkstoši no tiem ir sevišķi iecienīti kā spirdzinoši un veselīgi minerālavoti. Bet bez tiem vēl zināms pavisam neliels skaits veselībai sevišķi svētīgu, kurus tau­tā sauc par svētavotiem. Visā Rietumeiropā ir zināms tikai viens tāds avots — Lurdā, Francijā. Bet tikai vienā pašā Latvijā tādu avotu vai to grupu, ja avotu grupas, skaita par vienu, varētu būt ap 70. Bet tādu svētavotu grupa, kā Ķevelē, ir tikai vienīgā pasaulē, jo nav zināms nekas tāds, ar ko to varētu salīdzināt.

Avotu raksturojums. Nelielā graviņā, bezmaz vai no Ķeve­les Kambaru kalna pašas augšas izverd spēcīgi avoti, kas darbo­jas gan ziemu, gan vasaru. Ūdeņi nāk no pazemes dzīlēm, tāpēc avoti dēvējami kā augšupejoši. Šo avotu ūdenim ir izcila dzied­nieciska vērtība.

Šauras nelielas graviņas augštecē, apmēram 10 m garā pos­mā izverd deviņi spēcīgi avoti. Tic veido strautu. Tālākajā strauta ceļā ir vēl divtik avotu, tā ka kopā varētu runāt par trejdeviņiem avotiem. Tomēr visērtāk pieejami un cilvēku apmeklēti ir tikai pir­mie deviņi avoti.

Bet vel 400 m un zemāk strauta ūdeņi ietek mākslīgi veidotā dzirnavu uzstādinājumā. Te nu izveidojies svētezers, kurā var pel­dēties. Vēl 20. gadsimta pirmajā pusē dziednieciskie svētavotu ūdeņi griezuši dzirnavu ratus.

Vēl līdz 20. gadsimta otrajai pusei tic bija daudz spēcīgāki. Avotu čalu varēja dzirdēt visai tālu. Diemžēl, norokot kalna galu grants ieguvei, daļa ūdeņu tagad ietek karjerā. Tomēr ari atlikušie vēl aizvien ir viens no pasaules brīnumiem.

Avoti atrodas gleznainā vietā, kuras apkārtni Vītiņu pagasta valde labiekārtojusi par jauku atpūtas vietu. Iztekā graviņas pla­tums ir ap 6 m, dziļums 4 m. Pāri gravai 19. gs. otrā pusē pārbū­vēts mūra tilts. Avotu grava ierobežota ar saliktu akmeņu sienu. Tādas sienas salikšana bijusi liela māka. Tā neplaisā, sals to nebo­jā. Diemžēl pirms gadiem piecpadsmit divdesmit sabrukusi tā sie­nas daļa, kas stiprināja gravas kreiso krastu.

Augšpus tilta ir septiņi avoti. Vēl divi šīs grupas avoti atrodas tūlīt lejpus tiltiņam.

Tas, ka ar tiltiņu ierobežoti tikai septiņi avoti, skaidrojams ar vācu muižnieku uzskatiem par "7" kā laimīgu skaitli. Mūsu senči, gluži otrādi, — "7" uzskatīja par nelaimes skaitli.

Kur tos meklēt? Ķeveles avoti atrodas četrus kilometrus uz ziemeļrietumiem no Vecauces pils. Turpinot domās šo pašu vir­zienu, mēs nonāktu pie ievērojamas senču svētvietas — Dobes kalniem, bet vēl nedaudz tālāk pie šaurajiem un garajiem, upēm līdzīgiem Kērkliņu un Svētaiņu ezeriem. Ap tiem ļoti daudz seno svētvietu. Visā šajā ziemeļrietumu-dienvidaustrumu virzienā ap 15 km garajā līnijā varētu būt kāds ducis ievērojamu svētvietu un senvietu. Tas ir ļoti liels šādu vietu blīvums pat ari Latvijā. Minētā līnija iezīmēja divus sendienās svētus virzienus. Dienvidaustru­mu virzienā Saule lec Ziemassvētkos, ziemeļrietumos — noriet Jāņu vakarā. Šeit ir divu sistēmu sajūguma vieta, tur sākas otra senu svētvietu līnija no Svētaiņu ezera līdz Ķevelei. Ķeveles avo­ti ir gan nedaudz uz austrumiem no šīs līnijas, tomēr tie atrodas tajā pašā enerģētiskās ietekmes joslā.

Augstie viesi. Hronists Brēmenes Ādams piemin, ka visvai­rāk uz šejieni devušies no Spānijas un Grieķijas. Lai cik piesar­dzīgi un skeptiski mēs šo ziņu neuzņemtu, tomēr jāsecina, ka lie­lai daļai no tālajiem ciemiņiem vajadzēja būt augsti titulētām un bagātām personām. Arī senatnē nejau katrs vienkāršs cilvēks va­rēja sev atļauties tik tālu ceļu.

Diža slava saglabājās vēl viduslaikos un pat jaunajos laikos. Auces novadpētnieks Oskars Venckus kopā ar Verneru Banderu un Ludvigu Teteri, izmantojot Zviedrijas vēstniecības palīdzību, ieguvuši interesantu izziņu. Tā apliecina vēl vienu teiku par Ķe­veles avotu, proti, ka pie tiem ārstējies Zviedrijas karalis Kār­lis XII.

Tātad mūsu avoti un mūsu dziednieki palīdzēja tur, kur Zvied­rijas galma labākie mediķi izrādījās bezspēcīgi.

Jau minējām, ka tālā senatnē šeit bijuši arī daudzi citi augsti viesi, kuriem nevarēja līdzēt viņu galma mediķi. Kā atspulgs šo avotu apciemojumiem Rietumeiropā plaši pazīstams mīts par Grāla kausu, kas atbrīvo cilvēkus no visām slimībām un ciešanām. Dau­dzas norādes liek domāt, ka ar to domātas Pokaiņu sistēmas svēt­vietas, kurās ietilpa arī Ķeveles avoti.

Kā avotus dēvēt? Pēdējos gadsimtos vēsturiski veidojušies divi nosaukumi — "Zviedru avoti" un arī "Karaļa avoti". Nostāsti avotus saista ar Zviedrijas karali Kārli XII (1682—1718). Viens no tiem stāsta, ka avotus karalis Ķevelē ir atklājis nejauši medību laikā.

Nu, redzat, kā sanāk. Ja ticēt teikai, dumjie latvieši te dzīvo­juši nez no kādiem laikiem, bet nav nemaz zinājuši, ka skaistā upīte sākas no tik neparastiem trejdeviņiem avotiem. Bet kara lai­kā ar Poliju, kad zviedri postīja tai pakļauto Kurzemes hercogisti, viņu karalis atļaujas kādu dienu nedomāt par karu, bet nedaudz izklaidēties medībās, un tā nejauši atradis avotus. Pie tam tā nebūt neesot bijis tikai ar Ķeveles avotiem. Viena no teikām stāsta, ka arī dziedniecības avotus Baldonē, Bārbelē, Ķemeros, Rūjienā, Tir­zā u.c. esot atraduši gan vācu ģenerālgubernatori, gan zviedru virsnieki, gan tāli ceļotāji, pat jūrnieki. Bet mūsu senči par tiem agrāk neko neesot zinājuši.

Te nu liksim punktu un sāksim domāt ar savu galvu. Daudzas senās kultūras tautas mūsu senčus atzina par izcili gudriem un brauca pie viņiem pēc gudra padoma un veselības no visas pasau­les. Tikai mūs nekad nav atzinuši mūsu okupanti. Vācu mācītājs Šilings pukojās pārcilvēkiem, kas meklēja Tirzas svētavotu, un pat lika to aizbērt. Mūsu tēvutēviem, lai viņi drīkstētu svētavotus apmeklēt, lai par to viņus nenolādētu baznīckungi un nesodītu baroni, nācās izprātot visādas viltības. Tā arī radās šīs viltus teikas un nosaukums "Karaļa avoti".

Baronu laikos pār avotu gravu uzcēla jau minēto tiltu. Tas no augšējās deviņu avotu grupas norobežoja septiņus, un līdz ar to kādu laiku šo vietu dēvēja ar "Septiņiem avotiem".

Šis nosaukums ir pagalam aplams, jo šeit ir trejdeviņi avoti. Tie nav arī zviedru atrasti avoti. Skaisti jau skan "Karaļa avoti", un šo nosaukumu nevajadzētu aizmirst, jo šeit patiešām dziedi­nāts vismaz viens karalis. Ieskatoties senatnē, mēs varam droši teikt, ka šeit dziedināti daudzi valdnieki. Tomēr vismaz šajā rakstā dēvēsim šo vietu par Ķeveles avotiem. Arī tas ir izcils vārds. Bez tam citu avotu Ķevelē nemaz nav.

Ķeveles vārda tulkojums. Vārda otrā burta īsa izruna pilnī­gi noteikti rāda, ka šeit nav runa par sieviešu kārtas neizdevušos zirgu. Karēlijā un Kolā par keivām sauc garas akmeņainas kalnu grēdas, pa kuru virsmu iet takas. Somu valodā tuvākais vārds kāvely norāda uz vietu, kur notiek liela staigāšana. Keivel— tas būtu svētā kalnu grēda, ko apmeklē daudzi cilvēki. Patiešām uz šejieni, kā jau teicām, gadu tūkstošu laikā nākuši miljoniem cilvē­ku. Ari tagad, pēc avotu otrreizējas atrašanas, šeit ik dienas iero­das daudz cilvēku.

Līdzīgus vārdus dzirdam gan mūsu kaimiņu lietuviešu, gan somu valodās. Parasti te var atrast līdzības, vai nu tieši vai netieši apzinātas. Lietuviešu valodā tuvākais vārds ir kēval, un tas tulko­jams kā čaumala. Iespējams, ka ar to domāti dolomīta slāņi, caur kuru spraugām izlaužas augšupejošie Ķeveles avoti. Ja labi pado­mā, tad starp šiem vārdiem nekādu pretrunu nav. Tomēr, pazīstot cilvēkus ar uzvārdu "Keivs", uzskatu, ka Ķeveles vārds tulko­jams kā "svētā keiva".

Kurā gadsimtā minētie avoti atklāti? Tādu jautājumu sa­ņēmu rakstiskā veidā no kādas Dobeles rajona iedzīvotājas. Ar vi­sai lielu pārliecību varam apgalvot, ka avoti atklāti pirms 100 gad­simtiem, kad Dobeles novadu apdzīvoja tie senie cilvēki, kas sā­ka iekārtot milzīgo Pokaiņu svētvietu sistēmu. Mēs jau minējām Brēmenes hronista Ādama rakstīto, ka uz šo Latvijas daļu pēc veselības un padoma cilvēki devās no visas pasaules. To apliecina arī seno grieķu autori, kā arī senindiešu sanskrita teksti un Eiropā plaši pazīstamās teikas par Grāla kausu. Pokaiņos sanestie un kau­dzītēs saliktie apaļie galvas lieluma akmeņi, kuru kopskaits vērtē­jams miljonos, liek domāt, ka vairāku gadu tūkstošu laikā šo svēt­vietu apmeklējuši daudzi miljoni cilvēku. Pieņemsim, ka puse no viņiem Pokaiņu sistēmā ieradās, lai meklētu padomu pie mūsu senču viedajiem, bet otra daļa — pie mūsu senajiem, izcilajiem dziedniekiem. Pat tad, ja no otras daļas tikai katrs trešais būtu sū­tīts pie Ķeveles avotiem Kambaru kalnā, kopējais avotu apmeklē­tāju skaits tikai senatnē vien vērtējams vismaz miljonos. Arī šo­dien tas skan iespaidīgi, bet te vēl jāņem vērā, ka senatnē iedzīvo­tāju blīvums Eiropā bija vairākus simtus reižu mazāks kā šodien.

Cilvēki galvenokārt ceļoja kājām, tādēļ tālie viesi jāvērtē ar lielu cieņu.

Izcili bagātās latvju tautas garamantas ļauj apgalvot, ka mūsu senči glabāja savā atmiņā galvenās ziņas par Pokaiņu sistēmas atklājējiem un ierikotājiem. Diemžēl 13. gadsimta beigās zemgaļi vairs nespēja pretoties sakšu krustnešu nelietīgajiem postošajiem uzbrukumiem. Nespēdami dobelniekus uzvarēt godīgā cīņā, sak­ši postīja zemnieku sētas, pielietojot t.s. izdedzinātas zemes takti­ku. No senajiem vārdiem palicis tikai viens teiku varonis — īliņš.

Nostāsti par to, ka Zviedrijas karalis esot devis naudu vietē­jiem baroniem, lai tie uzbūvētu tiltu un uzturētu šo vietu sakoptu, ir nepatiesa. Zviedri 17.—18. gadsimtā Zemgali tikai postīja, cik vien spēja. Viņi Zemgales labā neko tai laikā nav darījuši. Vēl cienītā dobelniece jautā, kas uzbūvējis mūra tiltu. Būvēja amat­nieki pēc barona pavēles, bet nekāda projekta dokumentācija ar­hīvos nav atrasta. Mēs varam tikai salīdzināt mūrēto tiltu ar citiem tā laika inženierbūvju arhitektūras pieminekļiem. Salīdzinot ap­kārtnes baronu rocības pieaugumu, var domāt, ka tilts pār gravu būvēts 19. gadsimta otrajā pusē. Tai pat laikā veidoti gravas mūra stiprinājuma krāvumi.

Veci ļaudis vēl atceras, ka līdz Otrajam pasaules karam ar akmeņiem bija bruģēta arī avotu ielejas "grīda". Otrā pasaules ka­ra laikā kalna augšā stāvējis vācu tanks, lejā bijuši padomju kara­vīri. Kāds padomju šāviņš iekritis avotu gravā un izpostījis pa­matni.

Avotu otrā atklāšana. 20. gadsimts mūsu zemei bijis milzīga posta laiks. Kā Pirmā, tā Otrā pasaules kara laikā daudziem cilvē­kiem nācās atstāt savas dzīves vietas un liela daļa no viņiem neat­griezās. Tad nāca padomju represiju un piespiedu kolektivizācijas gadi. Avotus atcerējās vairs tikai paši tuvākie iedzīvotāji. Taciņas pie avotiem aizauga gan šī vārda tiešā, gan pārnestā nozīmē.

1994. gadā avotus kā skaistu dabas stūrīti man paradīja drau­gi no Auces Ojārs un Diāna. Toreiz tā bija klusa vieta, kuru zināja likai retais. Vietas strāvojums rādīja, ka tie ir svētavoti, t.i., avotu ūdenim ir paaugstinātas dziednieciskas īpašības. Tomēr zemapzi­ņā vēl palika sajūta, ka te meklējams kāds liels noslēpums.

Sāku uz šo kluso vietu vest savus draugus un dziedniekus, un citus cilvēkus ar īpašām spējām, kā arī ārstus ar netradicionālu domāšanu.

Kādā no šiem pētījumu braucieniem dziedniece Ruta, kas dzī­vo visai tālu no Dobeles, pamanīja, ka katra avota ūdenim ir sava garša un atšķirīgs strāvojums. Tas bija ļoti nozīmīgs atklājums, jo parādīja to, ar ko šie avoti atšķiras un ir izcilāki par jebkuru citu avotu grupu visā pasaulē. Līdz ar to varēja arī sākt noteikt, kurai kaitei kāds ūdens lietderīgāks. Izrādījās, ka Ķeveles avoti ir uni­kāli arī tai ziņā, ka šeit var atrast noderīgu ūdeni bezmaz vai jeb­kurai slimībai vai vainai. Katra avota ūdens iet pa savu ceļu. To, ka uz ārpusi gandrīz vienā vietā izlaužas deviņi atšķirīgi avoti, kas der katrs savām kaitēm, jānosauc par izcilu brīnumu. Nodevu ūdens paraugus analīzēm specializētai laboratorijai un saņēmu labu at­sauksmi. Nu varēja sākt šo ūdeni ieteikt kā dziedniecisku.

Latviju pēdējos gados apmeklējuši daudzi ārzemnieki. Arī viņi apliecina, ka līdzīgu avotu grupas nav nekur citur pasaulē. Tāpēc šeit nereti var ieraudzīt arī ārzemnieku automašīnas. Pirmo grupu, pilnu autobusu no Rietumeiropas, atvedu šurp 1995. gadā. Liela daļa no tiem bija ceļotāji, kas daudz ko bija redzējuši. Viņi par šo vietu bija sajūsmā. Autobusā bija arī kāda vecāka kundze Vāci­jas, kuru jau daudzus gadus mocīja smags artrīts. Viņa pārvietojās ar grūtībām, ciešot lielas sāpes.

Ar citu cilvēku palīdzību nogādājām viņu pie avota. Te vecā kundze pasēdēja, iedzēra manis ieteikto avota ūdeni. Un nolika brīnums, ko var apliecināt daudzi. Sāpes pārgāja, vecā kundze aizgāja līdz autobusam un pirmo reizi pēc daudzu gadu pārtrau­kuma iekāpa autobusā pati.

Ķeveles avoti pēdējos gados palīdzējuši tūkstošiem cilvēku. Izejamās dienās no agra rīta līdz vēlam vakaram te ir burzma kā gadatirgū. Nebūtu pārspīlēts, ja teiktu, ka 2000. gadā te ieradās ap 30 tūkstošiem apmeklētāju. Ar striķi šurp neviens nav vilkts. Ja ūdens nelīdzētu, tad taču te nebrauktu no malu malām.

Pateicību pelnījusi Vītiņu pagasta pašvaldība un īpaši tās priekšsēdis Vilnis Bēvalds par vietas labiekārtošanu. Tomēr žēl bija noskatīties, kā neapzinīgi autobraucēji vēlos rudeņos un ag­ros pavasaros samuļļā iekārtoto ceļu.

Atšķirīgie avoti. Ķeveles svētavoti pārsteidz ne tikai ar avo­tu daudzumu, bet arī ar to, ka samērā blīvi viens pie otra izvietotie avoti ir tik atšķirīgi. Kaut arī avotu ūdens ir bez krāsas un smar­žas, tomēr pēc garšas katra avota ūdens un tā dziednieciskās īpa­šības ir atšķirīgas. Mūsu grupa, garšojot visu avotu ūdeņus, ko­lektīvi mēģināja raksturot katru no tiem. Šīs ziņas gadu gaitā daudz­kārt pārbaudītas.

Avotus gravā skaitījām pulksteņa virzienā, sākot no tiltiņa  Te izverd avots Nr. 1. Vēl labajā krastā, tuvāk gravas galam , Nr. 2, 3, 4, tad tuvu gravas galam, bet jau kreisajā krastā Nr. 5, 6, pēc tam Nr. 7. Piebildīsim, ka Nr. 5 un Nr. 6 iztek ļoti tuvu viens otram un, lai iegūtu ūdeni no katra atsevišķi, jāatceras jaukais pantiņš — grib kaķītis zivis ķert, negrib kājas slapināt.

Kreisajā krastā, turpinot skaitīšanu tai pat virzienā, ir visai spēcīgs avots Nr. 8, tam gandrīz iepretim — Nr. 9. Mēs par pama­tu ņēmām astotā avota ūdeni, jo to var uzskatīt par visu avotu vidējo īpašību paudēju. Tas ir lielisks dziednieciskais ūdens ar svēt- avotam atbilstošu raksturojumu.

Pārējos avotus raksturojam salīdzinoši.

1.   Vēsāks. Mutē paliek it kā viegli saldi skāba piegarša, tas salīdzināms ar vēlīnu bērza vai kļavas sulu.

2.   Dzidrāka, vieglāka garša kā Nr. 1.

3.   Pats gardākais, saldākais, bet arī vieglākais.

4.   It kā sausāks, miltaināks, koncentrētāks — redzes uzlabo­šanai.

5.   Vēss, sauss, mutē paliek it kā viegla kaļķu garša.

6.   Līdzīgs avotam Nr. 5, tikai šī garša jau izteiktāka.

7.  Līdzīgs avotam Nr. 5, bet šī bāziskā piegarša vēl izteiktāka.

Protams, šāds raksturojums ir subjektīvs un atkarīgs no katra

ūdens garšotāja gaumes, kas var būt nedaudz atšķirīgas.

Kopumā labā krasta avoti izgaršojas kā viegli skābi, kreisā krasta — kā nedaudz bāziski. Tā ir tikai izjūta, ko rada avotu ener­ģētiskais starojums. No tā izriet, ka pirmā un devītā avota ūdens būtu pats piemērotākais vājiniekiem ar audzējiem. Otrā avota ūdens der kuņģa čūlu un citu pirmsvēža iekaisumu novēršanai, tostarp miomām un mastītiem. Trešā avota ūdens der slimību attīstības bremzēšanai. Ceturtais avots — redzes atjaunošanai un citu funk­ciju darbības atjaunošanai.

Bet kreisā krasta ūdeņi ir jau organisma spēcināšanai pēc il­gas vai smagas slimības. Labākais šai ziņā ir sestais avots. Septītā avota ūdens veicina nobīdes uz bāzisku reakciju tiem, kas mocās ar nespēku, depresiju vai citām ilgstoša vājuma izpausmēm. Tas noder arī artrītu un locītavu iekaisuma mazināšanai. Visvairāk ūdens izverd no astotā avota, to iesakām visai pārējai organisma tīrīšanai. Tas arī uzskatāms par lielisku veselības ūdeni vispārējai spēcināšanai. Ne mazums mūsu sabiedrībā ir invalīdu, kuru kaite nav izārstējama. Bet arī viņiem šī avota ūdens būtu vajadzīgs vis­pārējās veselības uzturēšanai un uzlabošanai. Tas pats attiecas uz mūsu vecmāmiņām un vectētiņiem. Jaunību vairs neatdosim, bet, vēlot labu, svētavota ūdens palīdzēs uzturēt možumu.

Vēl tikai piebildīsim, ka labā krasta avotu ūdens spēcīgāk dar­bojas dilstošā mēnesī, bet kreisā krasta avoti ir iedarbīgāki augošā mēnesī.

Kambarkalna vārds un nozīme. Avoti iztek no Kambaru kal­na. Diez vai te vajadzētu meklēt istabas vai alas, kā senāk teica — kambarus. Kambaru kalna vārds visai tuvs Talsu Kamparkalnam. Šo vārdu tomēr nevajadzētu saistīt ar ēterisko vielu kamparu. Šo vietvārdu izcelsme jāmeklē citas mūsu senās valodas saknēs, kas saglabātas igauņu u.c. valodās un tulkojas kā sena sapulču vieta.

Tomēr arī senatnē kalnā vai tā pakājē pie avotiem mita kāds zintnieks un sargs, kas šo vietu aprūpēja un uzraudzīja. Apmeklē­tājiem viņš deva padomus, rīkoja rituālus un dziednieciskus sean­sus. Šī ir brīnišķa vieta, bet, lai atgūtu veselību, vajadzīgs laba dziednieka padoms, tāda, kas zina, kad un kā lietot tā vai cita avota ūdeni un kādas zāles tuvumā vākt.

Ap 0,6 km no Kambaru kalna atrodas Skaņais kalns. To ar Kambarkalna norakto virsotni vieno skaņu kanāli. Tiem, kuri ap­meklē avotus, iesaku vakarpusē nesteigties un šeit sagaidīt saules rieta brīdi. Tā noriet aiz Dobes kalniem, un jūs priecēs reti krāšņi skati. Savos neskaitāmajos ceļojumos esmu redzējis daudzus skais­tus saules rietus kā Latvijā, tā arī citās zemēs. Katrā vietā tie ir savādāki un katru reizi atšķirīgi. Esmu tos vērojis gan no Skandi­nāvijas, gan no Kolas pussalas, Karpatiem, Tatriem vai Kaukāza, ari Pamira, Tjanšana, Altaja, Sajānu augstkalnēm, uz Baikāla un vēl daudz kur citur. Bet, šķiet, šo ārēji it kā necilo Dobes kalnu starojums vērš skatu pasakaini pievilcīgu. Bet to jau nevar izstās­tīt, neticami skaistu saulrietu no Kambarkalna jāredz pašiem. Kā šī skaistā skata bālu atspulgu varētu minēt Rēriha gleznas.

Dažkārt mākoņos redzamas zīmes, tās pat atbild uz jūsu jau­tājumiem. Jādomā, ka tieši tāpēc Kambaru kalns bija seno viedo cilvēku sanākšanas vieta, kur lēma tautas likteņus. Tātad šis kalns ir bijis svēts ne tikai avotu dēļ. Te, raugoties saules lēktā un rietā, ka ari sasaucoties ar Skaņo kalnu, varēja izzināt nākotni.

Ko saka dainas? Latvju dainas nebut nav tikai pantiņi padzie- dāšanai. Daudzas no tām satur vēsturiskas ziņas. Vairāki desmiti dainu attiecināmi uz Pokaiņu sistēmu kopuma aprakstiem. Iepazīsi­mies ar garo dainu, kas attiecināma uz avotiem Kambaru kalnā.

Lūk, kā šo kalnu apraksta garā daina. Tā gan pēdējos gad­simtos romantizējusies, tomēr galvenās ziņas atrast varam.

Ak, veca māmiņa, Tavus jaukumiņus! Glāz' tev namiņš, Glāz' istabiņa; Sidraba slotiņa Mēslinus slauka; Zeltīti groziņi Mēslinus nesa.

Tur nāca Dieviņš >

Naksniņas gulēt. Kur ņemšu Dievam Ac' ūdentiņu?

—   Augstajā kalnā, Svēt' avotā.

Kur ņemšu Dievam

Ac' slauķu dvieli?

—   Māriņas klētī,

Pūr' dibenā.

Kur ņemšu Dievam

Ac' slauķu kārti?

—   Augstajā kalnā, Svētajā, kokā. Svētam kokam Deviņi zari;

Ik zaru galā Deviņas lapas;

Ik lapu galā

Deviņi ziedi;

Ik ziedu galā

Deviņas ogas.

1600, 10415 Ugāle

Daina gan pierakstīta visai tālu no pašas Ķeveles. Tomēr tas vēl neizslēdz, ka tā nebūtu radusies Ķeveles tuvumā. Zināms, ka ne visi zemgaļi devās uz Lietuvu 13. gadsimta beigās. Daļa no viņiem aizklīda uz Kurzemi. Tā nu Ugāles mežos saglabātas dai­nas, kas nestāsta par Ugāles apkaimē esošiem avotiem.

Tuvākā apkārtne. Kambara kalna rietumu malā atrodas mā­jas ar dīvainu vārdu "Laukudūres". Nav izslēgts, ka kalnā bija Kalnadūres. Vārds "dūre" Latvijā sastopams arī citās vietās, pie­mēram, pie Gaujas, Burtniekiem u.c., un saistāms ar senas skan­dināvu dievības — Tora vārdu, t.i., ar vikingu laiku.

Tors skandināviem, somugru u.c. Eiropas tautām bija nozī­mīga debesu dievība — pērkona, vēja un auglības pavēlnieks. Pirms vairākiem gadu tūkstošiem Tora vārdu ienesa no Ēģiptes, kur svēto ērgli sauca par Haresu. Tā, piemēram, ebreji savu svēto senvēstures grāmatu, kura atbilst Bībeles Vecās derības Mozus grāmatām, dēvē par Toru. Toram līdzīgi dievību vārdi sastopami, piemēram, acteku, eskimosu, ēģiptiešu, japāņu u.c. tautu mītos. Kristīgā ticībā tas saglabājies vārdā "altāris", kas tulkojams kā To­ra svētvieta.

Kā atmiņa par daudzajiem gadu tūkstošiem, kad tagadējās Latvijas teritorijā dzīvoja somugru ciltis, mums saglabājušies daudzi ar Tora vārdu saistīti vietvārdi. Piemēram, netālu no Liepājas ir vieta Tore, Limbažu rajonā upīte Tora. Pēdējos 2—3 gadu tūksto­šus, kopš šeit ienāca baltu ciltis (vai arī atgriezās), daļa vietvārdu pārveidojušies. Tā radušies vārdi Dorupe, Dūrupe, Dūre.

Šobrīd grūti spriest, vai vecāks ir Tora vai Kambarkalna vārds. Iespējams, ka seno Kambarkalna vārdu kādu laiku nomainījis To­ra vārds, tad vecais nosaukums atkal atjaunojās.

To, ka apskatāmais kalns bijis svētvieta, vēl papildus apliecina arī interesantais skanīgums no jau minētā Skaņā kalna. Šis skanīgums lieku reizi apliecina smalko enerģiju kupolu virs Tora kalna. Un visbeidzot, interesantas sakarības atrodam, apskatot labas to­pogrāfiskās kartes. Uz vienas dienvidrietumu-ziemeļaustrumu, t.i., svētās līnijas, kādā lec saule vasaras saulgriežos, atrodas iespēja­mais novērošanas punkts — to iezīmē paugurs 102,7 m vjl. Vienu km rietumos no Ķeveles, pie Kokmuižas ceļa gala, atrodas Dobes kalns (119,4 m vjl), tad vēl 3 km tai pāri ziemeļaustrumu virzienā paugurs 150,4 m vjl (tam šķiet ir saistība ar sen meklēto Sidrabes vietu), un visbeidzot, turpinot šo līniju, nonākam pie Lielau­ces baznīcas. Tā kā viduslaikos kristīgo baznīcas, kā likums, cēla senču svētvietās, tad četru objektu atrašanās uz vienas līnijas ne­var būt nejauša.

Kalnu atjaunot tā senajā izskatā vairs nevar, jo tā pati virsdaļa norakta granti. Ar lielu pārliecību var teikt, ka kalna augšdaļā va­jadzēja atrasties svētvietai ar svētakmeņiem, bet vēsturnieku no­laidības dēļ nekāda izpēte, cik zināms, netika veikta. Tomēr var­būt vērts padomāt par ozolu birzs iestādīšanu, jo ozoli bija rakstu­rīgi senajām svētvietām.

Baltu un somugru ciltīm bija nedaudz atšķirīgi uzskati par Augstākā Saprāta izpausmju vārdiem. Vismaz kādus 10 gadu tūk­stošus mūsu senči Visuma Augstāko Saprātu dēvēja par Dievu, tā izpausmes — par Māru un Laimu. Šai sakarībā avotu vārds būtu jāsaista ar Māru. To apliecina arī nule lasītā garā daina, kas piemin "Māriņas klēti".

Kā uzvesties pie svētavotu. Lielākā daļa atbraucēju pat neie­domājas, ka viņi ieradušies senču svētajā vietā. Viņi dodas uz senču svētavotiem kliegdami, bļaudami, lielus traukus stiepdami, gan­drīz vai viens otru grūzdami. Nu kā pie bada. Šo cilvēku uzvedī­ba atgādina zagļus, kas kara laikā, laupīja no veikaliem un nolik­tavām, ko tik spēja. Šie badakāši gūst visai maz labuma, jo šāda uzvedība nenes ne veselību, ne svētību.

Mūsu senči tā nedarīja. Pie svētavota gāja kā pie svētas vie­tas, nevis kā pie brasla lopu dzirdināšanai.

Ieraugot avotu, godbijīgi jāapstājas, jādomā par to cilvēku, kam ūdens tiek gādāts. Senči nodziedāja vai noskaitīja kādu no Dieva dainām atkarībā no tā, ko īsti vēlējās dziedināt, jo bioenerģētiskais ūdens der gan ārīgi, gan iekšēji.

Lieli trauki nav vajadzīgi. Protams, var šo ūdeni lietot kā dze­ramo ūdeni un var tajā vārīt tēju vai viru. Bet dziedniecībai pietiek ar trim malkiem vai pieskaršanos slimai vietai ar nelielu ūdens daudzumu, pat mitru pirkstu. Šis ūdens istabas temperatūrā var glabāties vai veselu gadu.

Var jau būt, ka pieklājīgas uzvedības noteikumi pie svētavotiem būtu jāuzraksta un jāpieliek, lai cilvēki varētu izlasīt. Jo, cilvē­kiem uzvedoties kā pienākas, avoti varētu darīt vēl vairāk laba — ne tikai tūkstošiem, bet desmitiem tūkstošiem sirgstošo.

Vēl gan beigās jāpiemet pamācošs graudiņš. Lai arī cik avoti spēj darīt brīnumus, daudzos gadījumos ar to vien nepietiek. Ve­selības atgūšanai parasti jāmaina ēdieni un dzērieni vai kas cits jūsu dzīvē, jāatsakās 110 baudvielām. Tāpēc dziednieka padoms var būt visai noderīgs.

Ko vēl šeit skatīt. Tā nebūt nav, ka, ūdeni paņēmušiem, tūlīt skriešus jāmetas prom no šīs reti skaistās vietas. Te vēl daudz inte­resanta un neparasta.

Nevar nepajūsmot par vienreizēju pārsteigumu, kam līdzīga nav vismaz Eiropā. Pāri tiltam uz pretējo krastu, tā teikt, "pa gai­su" pārlīdusi ap 15 cm resna priedes sakne. Tas lieku reizi aplieci­na šīs vietas izcilo bioenerģētisko jaudu, jeb, citiem vārdiem sa­kot, avotu lielo dziedinošo spēku.

Varat pa meža takām paiet uz svētavotu ezeru. Jaunākie var pameklēt pārējos avotus strauta lejtecē. Te veselīgi pastāvēt vai paiet kailām kājām. Tās nevis sals, bet sils. Tā senči dziedināja dažādus iekaisumus.

Kambara kalna austrumu nogāzē izverd vēl daži avoti. Tie nav ne tik skaisti, ne diži, nav arī apzīmēti, bet kāpēc tos nepameklēt? Pie reizes paveras daži skaisti skati uz apkārtējo paugu­raini.

Ūdeni var nopirkt. Tagad Ķeveles avotu ūdeni pilda pude­lēs. To var dabūt gan pašu avotu pakājē, gan veikalos. Tas ir ļoti labs pasākums, jo daudzi cilvēki paši nevar atļauties braucienu uz Ķeveli.

Man ir taujāts par to, vai gan drīkst tirgot svēto avotu ūdeni? Varu uz to atbildēt tā, ka šo ūdeni gan pie avotiem, gan ražotnes, kur to pilda pudelēs, katrs var dabūt par velti, vēl jo vairāk, ražo­tāji iekārtojuši speciālu ērtu vietu ūdens ņemšanai. Šie cilvēki pra­sa naudu tikai par savu darbu un iegādāto taru. Bet, ja kāds uzņe­mas pildīt ūdeni pudelēs, vest uz Rīgu un dāvināt to par velti, lai viņam veselība!

 

.

.

.

.

.